Svētdienas rītā vējā dreb zeķes, blūzes un naktskrekli. Karinot veļu, domas kā nepaklausīgi palagi uzpūšas un plīvo. Divdesmit veļas knaģi, citādi tās aizpeldēs prom. Tikmēr krastā zem divdesmit dēļiem švīkst smiltis, pašķiras niedres, viļņojas ūdens. Simtiem atvēzienu ar makšķerkātu, tad vērošana, kā nogrimst ēsma un nostiepjas aukla. Katrai mazajai darbībai cauri vijas doma, kas kā pavediens aizved atpakaļ pie paša domātāja. Gan makšķerēšana, gan veļas karināšana var būt ikdienas meditācijas forma, kurā prāts bez piepūles kļūst kluss un mierīgs.
Tieši caur iedziļināšanos sevī mākslinieks ir jaunu ideju ierosinātājs. Tās nav nedz detalizēti skaidras, nedz nekļūdīgas, taču piedāvā jaunus veidus, kā domāt par pasauli. Caur nemitīgiem eksperimentiem tiek iegūta jauna forma. Koka knaģis no ikdienas priekšmeta kļuvis par izaicinājumu. Pretstatā nebeidzamai pilnveidei, knaģim tiek atņemta funkcija, pārvēršot to skulptūrā, līdz tas mirdz uz samta pjedestāla. Tikmēr dēļi, kas gulējuši darbnīcā, ieņēmuši jaunu veidolu un iezīmēti rasējumā. Līdzīga laiva piejūrā tikusi darināta jau pagājušā gadsimta sākumā, bet tagad tā tiek nomainīta. Tikai tā kaut kas no esošā atšķirīgs veidojas un top par jaunu realitāti.
Vienlaikus tiek nojaukta robeža starp darbnīcu un izstāžu telpu, uzdodot jautājumu par to, kurā brīdī objekts kļūst par mākslas darbu. Vai tikai tad, kad tas tiek uzlikts uz podesta zem stikla kupola, vai jau tad, kad pie sienas tiek piestiprināta pirmā skice. Savukārt neitralizētie knaģi paver jaunu skatupunktu uz ikdienas pienākumu veikšanu. Atbrīvojot knaģa siluetu, no darba veikšanas atsvabināts arī veļas karinātājs. Pienākuma veicējs gan var neskumt, jo varbūt ir pienācis laiks, kad arī veicēja tiks ņemta līdzi ķert butes.

Kuratore: Roberta Atraste
Vizuālā identitāte: Krišjānis Beļavskis
Scenogrāfe: Marianna Lapiņa
Foto: Pēteris Rūcis